Viņš teica, - kādudien pusdienojot Margo asaru pilnā balsī mums pavēstīja, - ka tas, viņaprāt, esot kaut kas dziedzerisks.
Dziedzerisks? - māte satraucās. - Ko tas nozīmē?
Es nezinu, - Margo gaudās.
Vai mums vienmēr jāapspriež jūsu kaites maltīšu laikā? - Larijs apjautājās.
Larij, mīļais, Andručelli apgalvo, ka tas esot kaut kas dziedzerisks, - māte atkārtoja.
Muļķības, - Larijs bezrūpīgi teica. - Tas ir mazbērna tuklums.
Mazbērna tuklums! - Margo iespiedzās. - Vai tu zini, cik es sveru?
Tev vairāk jāvingro, - Leslijs ierosināja. - Kāpēc tu nepie- vērsies burāšanai?
Nedomāju vis, ka laiva viņai būtu pietiekami liela, - Larijs piebilda.
Nezvērs! - Margo iesaucās un izplūda asarās. - Ja tu zinātu, kā es jūtos, tu vis tā nerunātu.
Larij, mīļais, - māte samierinoši pārmeta, - tā izrunāties nudien nebija jauki.
Es neko nevaru līdzēt, ja viņa staigā apkārt, izskatīdamās kā piņņains arbūzs, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Pēc jūsu izturēšanās varētu domāt, ka tā ir mana vaina.
Kaut kas noteikti ir jādara, - māte izlēma. - Rit es došos pie Andručelli.
Bet doktors Andručelli atkārtoja savu uzskatu, ka vaina slēpjoties dziedzeros un ka Margo, pēc viņa domām, jābraucot ārstēties uz Londonu. Un tā - pēc veseliem plūdiem vēstuļu un telegrammu Margo tika nosūtīta uz Londonu un nodota abu vienīgo saprātīgo radinieču, ar kurām mēs vēl sarunājāmies, maigajā gādībā - tās bija mātes māsīca Prudensa un viņas māte, vectante Fena.