Un tomēr reģents nodomāja, ka tajā laikā, kad viņam lika gaidīt, itin labi varēja sagatavot šo drūmo procesiju.
— Es nemīlu liekulību, — viņš strupi noteica. — Un es viegli piedodu netikumus, ko nemēģina slēpt zem tikumības maskas. Man tā vien liekas, madame, ka visas šīs sveces ir atliekas no vakardienas. Vai tad jūs esat šonakt nokaltējusi visas savas puķes un nogurdinājusi visus savus galdabiedrus, ka nevarat šodien parādīt man nevienu vienīgu puķu pušķi un pat nevienu ākstu?
— Jūs esat ienācis nepareizā vietā, ja meklējat šeit izpriecas un dzīres, — klostera priekšniece nopietni atbildēja.
— Jā, es redzu, — noteica reģents un uzmeta skatienu spokiem, kas pavadīja viņa meitu. — Un es redzu arī to: ja jūs vakar svinējāt gavēņa svētkus, šodien jūs to izbeidzāt.
— Vai esat atnācis mani nopratināt? Lai būtu kā būdams, tas, ko jūs redzat, lai ir atbilde uz visām tām sūdzībām, kas par mani būtu iesniegtas Jūsu Augstībai.
— Atnācu jums pateikt, madame, ka man nepatīk jūsu dzīvesveids, — atbildēja reģents, kas sāka nervozēt, iedomājoties, ka viņu grib piemuļķot. — Jūsu vakardienas izlaidības nav savienojamas ar mūķenes cieņu.