Hercogam likās, ka pietiek, ka ģimenē ir jau viens mūks. Tāpēc viņš ataicināja savu likumīgo dēlu Ludviķi, neskaitot vienu no saviem miesīgajiem dēliem, kas bija Senalbinas abats, un darīja visu, lai pretotos šim dīvainajam nodomam. Bet, bez šaubām, tāpēc, ka viņai izrādīja šādu pretestību, Šartra jaunkundze iespītējās. Vajadzēja piekāpties: 1718. gada 23. aprīlī viņa nodeva mūķenes zvērestu.
Tad Orleānas hercogs nosprieda, ka viņa meita, kaut arī mūķene, tomēr ir princese, un apspriedās ar Vijāra jaunkundzi par viņas klosteri. Ar divpadsmit tūkstošiem livru rentes, ko nodrošināja maršala māsai, lietu nokārtoja. Šartra jaunkundzi iecēla viņas vietā un amatā un nosauca par Šellas klostera priekšnieci. Nu jau gandrīz vai gadu viņa šajā augstajā amatā rīkojās tik savādi, ka bija aizskārusi reģenta un viņa pirmā ministra smalkjūtību.
Tā nu bija tik ilgi gaidītā Šellas klostera priekšniece, kas ieradās pie sava tēva. Ap viņu vairs nebija tā elegantā un pasaulīgā galma, kas bija pazudis līdz ar pirmajiem saules stariem. Viņai sekoja sešas mūķenes melnos tērpos, nesdamas degošas sveces. Tas pamudināja reģentu uz domām, ka viņa meita jau iepriekš pakļaujas viņa gribai. Vairs nekādu svinību pazīmju, nekādu izlaidību, nekādu bezkaunību! Gluži otrādi — stingras, nopietnas sejas un visdrūmākā āriene.