Jūsu šīs­dienas atturība ir pārspīlēta, ņemot vērā, ka esat princese. Izvēlaties reiz par visām reizēm: esiet vai nu klostera priekšniece, vai arī karaliskā augs­tība. Par jums sabiedrībā sāk visai ļauni runāt, un man pietiek jau ar paša ienaidniekiem, lai jūs no sava klostera pret mani raidītu vēl savus ienaidniekus.

—    Ak, vai! — skumji noteica klostera priekšniece. — Rīkodama viesības, balles un koncertus, kurus uzskatīju par visskaistākajiem visā Parīzē, es nevarēju izpatikt šiem ienaidniekiem. Vēl mazāk esmu patikusi jums un sev pašai, kopš dzīvoju klusi un vientuļi. Vakar beidzās manas attiecības ar sabiedrību, šorīt es noteikti pārtraucu visus sakarus ar to. Un šodien, nemaz nezinādama, ka jūs ieradīsities, esmu nolēmusi kaut ko tādu, pie kā vairs negribu atgriezties.

—   Un kas tas ir? — jautāja reģents, nodomādams, ka runa ir par kādu jaunu meitas neprātību.

—    Pieejiet pie loga un paskatieties ārā! — sacīja klostera priekš­niece.

Pēc šā aicinājuma reģents tiešām piegāja pie loga un ieraudzīja pa­galmu, kura vidū dega liels sārts. Tai pašā laikā Dibuā, ziņkārīgs kā īsts abats, pielīda viņam klāt.

Šā sārta priekšā nāca un gāja steidzīgi ļaudis, kas meta liesmās da­žādus savāda izskata priekšmetus.

—    Kas tas? — reģents noprasīja Dibuā, kas likās tikpat pārsteigts kā viņš.

—   Ko tur pašlaik dedzina? — jautāja abats.