—  Jā, — atbildēja reģents.

—  Tik tiešām, monseigneur, man liekas, tas ir bass.

—  Patiešām, tas ir bass, — noteica klostera priekšniece. — Manējais — lielisks Valerī bass.

—   Un jūs to sadedzināt? — iesaucās reģents.

—   Visi šie instrumenti ir grēka avoti, — atbildēja klostera priekš­niece aizlauztā balsī, kas liecināja par visdziļākajām nožēlām.

—   Bet, lūk, — klavesīns! — viņu pārtrauca hercogs.

—   Mans klavesīns. Tas bija tik lielisks, ka mudināja mani uz pa­saulīgām domām. Šorīt es to nolēmu iznīcināt.

—  Un kas tās par burtnīcām, ar ko kurina uguni? — jautāja Dibuā, kuru šis skats, kā likās, ļoti ieinteresēja.

—   Manas notis, ko es lieku sadedzināt.

—  Jūsu notis? — iesaucās reģents.

—  Jā, un pat jūsējās, — paskaidroja klostera priekšniece. — Ieska­tieties labi, un jūs redzēsit pazūdam ugunī visu savu Pantejas operu. Jūs sapratīsit, ka mana lēmuma izpildījumam jābūt vispārējam.

—  Ak tā! Bet šoreiz jūs esat traka, madamel Aizdedzināt sārtu ar notīm, kurināt to ar basiem un klavesīniem — tā tiešām ir pārāk liela greznība.

—   Es nožēloju savus grēkus.

—   Hm! Sakiet labāk, ka jūs atjaunojat savu dzīvokli un ka tas viss ir tikai līdzeklis iegādāties jaunas mēbeles, jo vecās jums, bez šaubām, ir apnikušas.

—   Nē, monseigneur, nekas tamlīdzīgs.

—   Nu, kas tad? Runājiet ar mani vaļsirdīgi.