— Nu, labi, — izpriecas mani garlaiko, un es tiešām domāju darīt kaut ko citu.
— Un kas tas būs?
— Es ar savām mūķenēm tūlīt iešu apskatīt pagrabu, kas glabās manu ķermeni, un vietu, ko es šai pagrabā aizņemšu.
— Lai velns mani parauj! — iesaucās abats. — Monseigneur, šoreiz viņai reibst galva.
— Tas būs kaut kas jauns, vai ne? — klostera priekšniece nopietni turpināja.
— Protams, un es pat nešaubos, ka par to smiesies vairāk nekā par jūsu viesībām, — atbildēja hercogs.
— Vai jūs nāksit? — turpināja klostera priekšniece. — Es uz brīdi novietošos savā zārkā: jau labi sen man ienākusi prātā šāda doma.
— Nu, jums laika daudz domāt par šādām lietām, — noteica reģents. — Starp citu, šo izpriecu gan neesat izgudrojusi jūs. Kārlis V, kas kļuva par mūku, tāpat kā jūs par mūķeni, pats īsti nezinādams kāpēc, padomājis par to jau pirms jums.
— Tātad jūs nenāksit man līdzi, monseigneur? — klostera priekšniece pievērsās tēvam.
— Es! — iesaucās hercogs, kam nebija ne mazāko simpātiju pret drūmām idejām. — Lai es ietu apskatīt miroņu pagrabus, lai es klausītos De profundis! Nē! Un vienīgais mierinājums tam, ka nevarēšu izvairīties ne no De profundis, ne no pagraba, ir cerība, ka tajā dienā es nedzirdēšu vienu un neredzēšu otru.
— Ak, — sašutusi iesaucās klostera priekšniece. — Tātad jūs neticat dvēseles nemirstībai?