—  Es ticu, ka jūs esat pilnīgi traka, mana meita! Velna abat, tu man apsoli rādīt orģijas, bet atved uz bērēm.

—  Tik tiešām, monseigneur, man labāk patiktos redzēt vakardienas ekstravagances. Tās bija daudz rožainākas, — atbildēja Dibuā.

Klostera priekšniece paklanījās un paspēra dažus soļus uz durvīm. Hercogs un abats saskatījās, nezinādami, smieties vai raudāt.

—  Vēl vienu vārdu, — hercogs sacīja savai meitai. — Vai šoreiz esat labi pārdomājusi savu lēmumu, vai varbūt tas ir tikai drudzis, kas jums pielipis no grēku atlaidēja? Ja esat labi pārdomājusi, man nav ko iebilst. Bet ja tas ir tikai drudzis, es gribu, lai jūs izveseļotos, deviņi pērkoni! Es algoju Moro un Širaku, kas ārstē mani un manus piederīgos.

—   Monseigneur, — atbildēja klostera priekšniece. — Jūs aiz­mirstat, ka es pietiekami labi pazīstu medicīnu, lai varētu pati sevi ārstēt, ja justos slima. Tātad varu jūs nomierināt, ka neesmu slima. Es esmu janseniste, tas ir viss.

—  Ak! — iesaucās hercogs. — Lūk, atkal Ledū tēva nedarbs. Rie­bīgais benediktīnieti! Nu, es zinu līdzekli, kas vismaz viņu izdziedēs.

—   Un kāds tas ir? — jautāja klostera priekšniece.

—   Bastīlija! — atbildēja hercogs.

Un viņš pārskaities izgāja no istabas. Viņam sekoja Dibuā, kas smējās pilnā balsī.

Pēc ilgāka klusuma, kad viņi jau tuvojās Parīzei, hercogs sacīja Di­buā:

—   Redzi nu, ka tavi ziņojumi ir nejēdzīgi. Man gribējās sprediķot, bet man pašam nolasīja sprediķi.