—   Nu, jūs esat laimīgs tēvs, tas ir viss. Izsaku komplimentu par jūsu jaunākās meitas Šartras jaunkundzes labošanos. Par nelaimi, jūsu vecākā meita hercogiene Berī…

—   Ak, nerunā par to, Dibuā! Tā ir mana vārīgākā meita. Un kad esmu sliktā omā… i

—   Nu?

—  Man gribētos izmantot to, lai uzreiz pārtrauktu visas attiecības.

—   Vai viņa ir Luksemburgā?

—  Man tā liekas.

—   Nu tad dosimies uz Luksemburgu, monseigneur.

—  Tu brauksi man līdzi?

—   Es jūs nakts laikā neatstāšu.

—   Phē!

—  Man ir kaut kas padomā attiecībā uz jums.

—   Uz māni?

—  Es jūs aizvedīšu uz kādām viesībām.

—  Sieviešu viesībām?

—  Jā.

—  Cik tur viņu būs?

—   Divas.

—  Tātad būsim četratā! — noprasīja princis.

—  Tiešām.

—  Un es tur izklaidēšos?

—  Man tā liekas.

—   Piesargies, Dibuā, tu uzņemies lielu atbildību.

—   Monseigneur mīl vienmēr kaut ko jaunu?

—  Jā.

—   Negaidītu?

—  Jā.

—   Nu, labi! Viņš to redzēs. Tas ir viss, ko viņam varu pateikt.

—   Lai notiek, — atbildēja reģents, — vispirms Luksemburga… un pēc tam?

—   Un pēc tam — Svētā Antuāna priekšpilsēta.

Pēc šā jaunā lēmuma kučieris saņēma rīkojumu doties uz Luksem- burgu, nevis uz Palērojālu.