Lai runātu ko runādami, hercogiene Berī kundze, pie kuras devās reģents, bija viņa vismīļākā meita. Septiņu gadu vecumā saslimusi ar sli­mību, ko ārsti uzskatīja par nāvīgu, viņa, ārstu atstāta, nokļuva tēva gā­dībā, kurš, kā zināms, mazliet nodarbojās ar medicīnu un kuram ar sa­vām metodēm izdevās viņu glābt. Kopš tā laika šī tēva mīla uz meitu kļuva par reģenta vājību. Viņš ļāva šim izlaidīgajam un augstprātīgajam bērnam darīt visu, ko tas gribēja. No šīs bērna savvaļas stipri cieta viņa audzināšana, kas tomēr netraucēja Ludviķi XIV izraudzīt viņu par sava mazdēla hercoga Berī sievu.

Visiem ir zināms, ka nāve pēkšņi pārsteidza trīs karalisko pēcteču dzimtas un kā dažu gadu laikā nomira karaļa dēls, Burgonas hercogs un hercogiene un hercogs Berī.

Divdesmit gadu vecumā palikusi atraitne, mīlēdama savu tēvu gandrīz vai ar tādu pat maigumu kā tēvs viņu, varēdama izvēlēties starp Versaļas un Palērojāla sabiedrību, hercogiene Berī, skaista, jauna, kaisla izpriecu mīlētāja, ilgi nedomāja: viņa piedalījās hercoga svinībās, izpriecās un daž­reiz pat orģijās. Un piepeši par tēva un meitas attiecībām izplatījās sa­vādas tenkas, ko raidīja vienā laikā Senkīra un Tieslietu ministrija, Men- tenona-un Mēna kundzes.