Orleānas hercogs ar savu parasto bezrūpību ļāva šīm baumām brīvu vaļu, un šīs baumas izvērtās ne vairāk, ne mazāk kā apvainojumos asinsgrēkā. Šie pārmetumi, kam nav nekāda vēsturiska pamata, to cilvēku acīs, kas ļoti labi pazīst šo laikmetu, kļuva tomēr par ieroci tādu ļaužu rokās, kuru interesēs ir nomelnot cilvēka privāto dzīvi, lai mazinātu viņa politisko dižumu.

Tas nebija viss: Orleānas hercogs ar savu pieaugošo mīkstčaulību de­va vielu jaunām baumām. Viņš piešķīra savai meitai, kurai bija jau se- šimttūkstoš livru liela rente, vēl četrsimt tūkstoš livru no sava personīgā kapitāla, kas pavairoja viņas ienākumu līdz vienam miljonam. Bez tam viņš atstāja meitai Luksemburgu un nodeva viņas rīcībā gvardu rotu, Bei­dzot, un tas visvairāk uztrauca vecās etiķetes sprediķotājus, — viņš tikai paraustīja plecus, kad hercogiene Berī ar cimbolēm un trompetēm iz­brauca cauri Parīzei. Par to sašuta visi godīgie ļaudis, bet smējās, kad viņa bija pieņēmusi Venēcijas sūtni, sēdēdama uz triju kāpšļu augsta tro­ņa. Šis gadījums bezmaz sanaidoja mūs ar Venēcijas republiku.

Vēl vairāk, viņš jau dzīrās izpildīt jaunu un ne mazāk pārspīlētu mei­tas lūgumu, kas, droši vien, būtu radījis sacelšanos aristokrātijā: tā bija īpaša loža operā. Bet tad hercogiene Berī iemīlējās chevalier Riomā, un šis apstāklis nomierināja sabiedrību, bet hercogu padarīja nelaimīgu.