Tas notika tāpēc, ka viņa bija nokļuvusi pilnīgi sava mīļākā varā. Rioms bija tā paša Lozenas hercoga audzēknis, kurš kādā rītā samina Monako princeses roku ar to pašu zābaku papēdi, ko vakarā viņš lika novilkt Orleānas Gastona meitai, un kurš princešu jautājumā bija devis savam krusttdēlam tik drausmīgas pamācības kā, pie­mēram, šī: „Francijas jaunavas grib, lai pār viņām valda ar spieķi." Ri­oms, pilnīgi, paļaudamies uz sava krusttēva praksi, tiešām bija tik pama­tīgi izdresējis hercogieni Berī, ka tā vairs neuzdrošinājās rīkot nevienas viesības bez viņa piekrišanas, ierasties operā bez viņa atļaujas un uzvilkt kleitu bez viņa padoma.

Tāpēc hercogs, kas ļoti mīlēja savu meitu, iesvilās pret Riomu, kas viņus abus atsvešināja, tik lielā naidā, kādu vien viņa bezbēdīgais raksturs ļāva izjust. It kā izpildīdams hercogienes vēlēšanos, viņš iecēla Riomu par kādas rotas komandieri, tad par Konjaka pilsētas gubernatoru un, beidzot, pavēlēja tam doties uz savu pašvaldāmo apgabalu. Cilvēki, kas prata kaut cik pareizi novērtēt notikumus, sāka atzīt, ka Rioms vairs nebauda hercoga labvēlību, bet gan ir kritis nežēlastībā.

Arī hercogiene šajā ziņā nebija maldījusies. Viņa atsteidzās uz Pa- lērojālu tūlīt pēc dzemdībām un lūgtin lūdzās tēvu, bet veltīgi. Pēc tam viņa pukojās, dusmojās, draudēja, bet atkal velti. Beidzot viņa aizbrauca, draudēdama hercogam ar visām savām dusmām un apgalvodama, ka Ri­oms, par spīti viņa pavēlei, tomēr neaizceļošot. Nākamajā rītā hercogs atkārtoja Riomam savu pavēli doties projām, un Rioms ļoti pieklājīgi atbildēja, ka viņš nekavējoties paklausīšot.