Dibuā, kuru hercogiene ienīda līdz sirds dziļumiem, palika mētelī ie­tinies karietes kaktā. Pēc brīža hercogs, galīgi apmulsis, parādījās pie karietes durtiņām.

—   Ak, monseigneur, — iesaucās Dibuā. — Varbūt Jūsu Augstībai parādīja durvis?

—   Nē, bet hercogiene nemaz nav Luksemburgā.

—   Kur tad? Karmelītu klosterī?

—   Viņa ir Medonā.

—   Medonā! Februāra mēnesī un šādā laikā! Monseigneur, šīs ilgas pēc lauku dzīves man liekas aizdomīgas.

—   Un es atzīšos — man arī. Ko, velns, viņa var sadarīt Medonā?

—   To var viegli uzzināt.

—   Kā?

—   Dosimies uz Medonu.

—    Kučier, uz Medonu! — uzsauca reģents un ielēca karietē. — Tur jūs varat nokļūt pēc divdesmit piecām minūtēm.

—   Atļaušos aizrādīt, monseigneur, ka zirgi jau ir veikuši desmit jū­dzes, — pazemīgi iebilda kučieris.

—   Nodzeniet viņus beigtus, bet esiet pēc divdesmit piecām minūtēm Medonā!

Pēc tik nepārprotamas pavēles nebija vairs ko atbildēt.

Kučieris enerģiski uzšāva zirgiem ar pātāgu, un dižciltīgie lopiņi, pār­steigti, ka braucēji atzinuši par vajadzīgu lietot tik neparasti skarbus uz­mudinājuma līdzekļus, aizrikšoja tālāk tikpat strauji, it kā būtu tik tikko iznākuši no staļļa.