Visā brauciena laikā Dibuā klusēja, bet reģents bija iegrimis domās. Pa" laikam viens vai otrs pameta pētīgus skatienus uz lielceļu, bet tur nebija redzams nekas tāds, kas varētu saistīt reģenta un viņa ministra uzmanību. Viņi iebrauca Medonā, bet hercogs arvien vēl nebija ticis laukā no savu pretrunīgo domu labirinta.
Šoreiz viņi izkāpa abi divi: tēva un meitas izskaidrošanās varēja ieilgt, un Dibuā gribēja nogaidīt beigas kādā ērtākā vietā nekā karietē.
Zem lieveņa viņi sastapa durvju sargu spožā livrejā. Tā kā hercogs bija ietinies kažokā, bet Dibuā savā platajā mētelī, viņš tos apturēja. Tad hercogs nosauca savu vārdu.
— Atvainojiet, — sacīja sargs, — bet es nezināju, ka gaidāms monseigneur.
— Būs jau labi, — atbildēja hercogs. — Gaidīts vai negaidīts, es ierados. Paziņojiet to princesei!
— Monseigneur tātad piedalīsies ceremonijā? — jautāja sargs, acīm redzami apmulsis, jo viņam, droši vien, bija stingri pavēlēts nevienu nelaist iekšā.
— Bez šaubām, monseigneur piedalīsies ceremonijā, — Dibuā atbildēja Orleānas hercoga vietā, kurš grasījās jautāt, par kādu ceremoniju viņš runā. — Un es arī piedalīšos.
— Tādā gadījumā es likšu aizvest monseigneur tieši uz baznīciņu.
Dibuā un hercogs saskatījās kā cilvēki, kas vairs nekā nesaprot.
— Uz baznīciņu? — atkārtoja hercogs.