— Jā, monseigneur, jo ceremonija ir sākusies apmēram pirms divdesmit minūtēm.
— Ak tā! — noteica reģents un noliecās pie Dibuā auss. — Vai arī šī ir kļuvusi par mūķeni?
— Monseigneur, drīzāk cerēsim, ka viņa precas, — sacīja Dibuā.
— Ak, Dievs! — iesaucās reģents. — Tā tik vēl trūka!
Un viņš metās augšup pa kāpnēm, Dibuā viņam nopakaļ.
— Vai tad monseigneur negrib, ka viņu pavada? — iejautājās sargs.
— Nav vajadzīgs, — atkliedza reģents, atrazdamies jau kāpņu galā. — Es ceļu zinu.
Tiešām, ar pārsteidzošu veiklību korpulentais reģents devās cauri istabām un gaiteņiem. Aiz viņa traucās Dibuā, kuru šī dēka velnišķīgi interesēja un kurš izskatījās pēc Mefistofeļa, kas seko otrajam nezināmā meklētājam — to gan nesauca Fausts, bet Orleānas Filips.
Tā viņi nonāca līdz baznīciņas durvīm, kas likās aizslēgtas, bet kas atdarījās pēc pirmā grūdiena.
Dibuā savos spriedumos nebija kļūdījies.
Rioms, demonstratīvi aizceļojis, bet pēc tam slepus atgriezies atpakaļ, bija nometies ceļos līdzās princesei, hercogienei Berī kundzei garīdznieka priekšā, bet Pona kungs, Rioma radinieks, un marķīžs Larošfuko, princeses gvardes kapteinis, turēja virs viņu galvām laulību šķidrautu. Mušī kungs stāvēja līdzās hercogienei pa kreisi, bet Lozens līdzās Riomam pa labi.