— Laime novērsusies no mums, monseigneur, — sacīja Dibuā. — Mēs esam nokavējuši desmit minūtes.
— Deviņi pērkoni! — hercogs pārskaities iesaucās, pasperdams soli kora virzienā. — To mēs vēl redzēsim.
— Cst, monseigneur\ — viņu brīdināja Dibuā. — Mans abata pienākums ir neļaut jums apgānīt baznīcu. Ak, ja tas līdzētu, es neko neteiktu, bet šoreiz tas būtu gluži veltīgi.
— Tātad viņi ir salaulājušies? — jautāja hercogs, kuru Dibuā atvilka kādas kolonnas ēnā.
— Cik vien īsti var salaulāties, monseigneur, un tagad pat velns bez svētā tēva palīdzības nevarētu viņu laulību šķirt.
— Labi, es rakstīšu uz Romu! — noteica hercogs.
— Uzmanieties, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Neizšķiežiet savu kredītu šādās lietās, tas jums būs vajadzīgs, lai mani ieceltu par kardinālu.
— Bet šādas nevienlīdzīgas laulības nav ciešamas! — iesaucās reģents.
— Nevienlīdzīgas laulības ir modē, — aizrādīja Dibuā. — Un mūsdienās par to vien dzird runājam. Viņa Majestāte Ludviķis XIV devās nevienlīdzīgā laulībā ar Mentenona kundzi, kurai jūs vēl maksājat pensiju kā viņa atraitnei. Karaļa meita noslēgusi nevienlīdzīgas laulības ar Lozena kungu. Jūs esat apprecējis Bluā jaunkundzi — arī nevienlīdzīgas laulības. Un kad jūs paziņojāt par šīm laulībām savai mātei, tā jums atbildēja ar pļauku. Beidzot — es pats, monseigneur. Vai tās nebija nevienlīdzīgas laulības, kad apprecēju sava ciema skolas priekšnieka meitu? Jūs redzat, monseigneur, ka pēc tik daudziem slaveniem piemēriem jūsu meita var savukārt doties nevienlīdzīgā laulībā.