— Kas te trokšņo, un kas jums, kungi, atļāva ienākt baznīcā? — viņš noprasīja.
— Tas, kuram patiktos izmest jūs visus pa logu ārā, bet kurš pagaidām apmierināsies ar to, ka liks jums izdarīt sekojošo: paziņot Rioma kungam manu pavēli — tūlīt doties prom uz Konjaku, bet hercogienei Berī pavēstīt aizliegumu spert savu kāju Palērojālā.
To pateicis, hercogs izgāja, pamādams Dibuā, lai tas viņam seko, un atstādams hercogu Mušī un viņa lielo vēderu galīgā apmulsumā.
— Tūlīt uz Palērojālu! — pavēlēja princis, drāzdamies pie savas karietes.
— Uz Palērojālu? — žigli atsaucās Dibuā. — Nē, monseigneur. Jūs aizmirstat mūsu norunu. Pavadīju jūs ar noteikumu, ka jūs savukārt brauksit līdzi man. Kučier, uz Svētā Antuāna priekšpilsētu.
— Ej pie velna! Es neesmu izsalcis.
— Labi, Jūsu Augstība neēdīs.
— Neesmu tādā noskaņā, lai amizētos.
— Labi, Jūsu Augstība neamizēsies.
— Ko tad es darīšu, ja neēdīšu un neamizēšos?
— Jūsu Augstība skatīsies, kā citi ēd un amizējas.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Gribu teikt, ka Dievs jūsu dēļ, monseigneur, ir gatavs darīt brīnumus, un tā kā šādas lieta viņam negadās katru dienu, nevajadzētu apstāties pusceļā. Šovakar mēs jau redzējām divus brīnumus, pavērosim vēl trešo!