— Trešo?
— Jā, numero Deus impare qaudet. Dievam patīk nepāra skaitļi. Ceru, ka nebūsit aizmirsuši latīņu valodu, monseigneur.
— Izsakies skaidrāk! — sacījs reģents, kuram pašlaik prāts nenesās uz jokiem. — Tu, protams, esi pietiekami neglīts, lai izskatītos pēc sfinksa, bet es neesmu tik jauns, lai spēlētu Eidipa lomu. -
— Nu, labi, monseigneur. Pēc tam, kad esat redzējis savas divas meitas, kas bija pārāk trakulīgas, lai spertu pirmo soli prāta virzienā, jūs redzēsit savu dēlu, kas ir pārāk prātīgs, lai spertu pirmo trakulīgo soli.
— Manu dēlu Ludviķi?
— Jūsu dēli Ludviķi personīgi. Šonakt viņš izklaidējas, monseigneur, un es uzaicinu jūs pavērot šo ainu, kas tik ļoti var glaimot tēva pašlepnumam.
Hercogs šaubīdamies papurināja galvu.
— O, šūpojiet galvu, cik Vien gribat, monseigneur, tā tas ir, — sacīja Dibuā.
— Un kādā veidā viņš izklaidējas? — painteresējās reģents.
— Visādi, monseigneur. Un es uzdevu chevalier M. gādāt, lai jūsu dēls pirmoreiz varētu parādīt sevi divkaujā: pašlaik viņš vakariņo kopā ar M. un divām sievietēm.
— Un kas tās ir par sievietēm?
— Pazīstu tikai vienu, chevalier jāatved otra.
— Un viņš tam piekrita?
— Ar vislielāko prieku.
— Tik tiešām, Dibuā, man šķiet, ja tu būtu dzīvojis svētā karaļa Lud- viķa laikā, tu galu galā noteikti būtu aizvedis viņu pie toreiz slavenās Fijonas.