Triumfa un gandarījuma pilns smaids pārlaidās pār Dibuā pērtiķa seju.

—   Tā, monseigneurl Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungs reiz izmēģina savu zobenu, tāpāt kā jūs to darījāt savā laikā, un kā traks gribat darīt vēl tagad. Esmu par to gādājis.

—   Tiešām?

—   Jā, chevalier M., ēzdams vakariņas, pameklēs viņam īsti vācisku strīdus iemeslu. Šajā ziņā varat uz viņu paļauties. Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungam rastos kāda patīkama mīlas dēka. Ja viņš pretosies tai sirēnai, ko esmu viņam uzsūtījis — viņš būs svētais Antonijs.

—   Tu pats to izraudzīji?

—   Kā gan citādi, monseigneur, kad runa ir par jūsu ģimenes godu! Jūsu Augstība zina, ka es paļaujos tikai pats uz sevi. Tātad šonakt būs orģijas, rīt — divkauja. Un rītvakar mūsu iesācējs varēs parakstīties Lud- viķis Orleāns, nekompromitējot savas slavenās mātes reputāciju, jo būs redzams, ka jaunā cilvēka dzīslās rit jūsu asinis, par ko — velns lai pa­rauj! — gribējās šaubīties, vērojot viņa dīvaino dzīvesveidu.

—  Dibuā, tu esi nožēlojams! — noteica hercogs un iesmējās — pir­moreiz kopš bija devies projām no Šellas. — Un tu pazudināsi dēlu, tāpat kā esi pazudinājis tēvu.

—  Kā vēlaties, monseigneur. Viņam jābūt princim! Jā vai nē? Vi­ņam jābūt vai nu vīrietim, vai arī mūkam.