— Dibuā! — iesaucās reģents.
— Labi, labi, monseigneur, rīt mēs būsim noskaidrojuši.
— Neko teikt — laba dēka! — sacīja reģents.
— Tātad jūs domājat, ka viņš godam izkļūs no tās?
— Nelieti, vai tu arī apzinies, ka beigu beigās mani vēl apvainosi! It kā tas būtu kaut kas tiešām neiespējams — iemīlināt vīrieti ar manām asinīm, un it kā tas būtu neparasts brīnums — iespiest zobenu rokā princim ar manu vārdu. Dibuā, mans draugs, tu esi dzimis abats un mirsi kā abats.
— Nē, nē, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Jupis ar' ārā! Es gribu sasniegt vēl kaut ko vairāk!
Reģents sāka smieties.
— Tev vismaz ir lielas prasības, tu neesi tāds kā šis muļķis Ludviķis, kas nekā nevēlas, un šī tava iedomība uzjautrina mani vairāk nekā tu vari iedomāties.
— Tiešām? Es tomēr līdz šim nedomāju, ka esmu tik smieklīgs, — atbildēja Dibuā.
— Nu, labi, tā bija kautrība, jo tu esi visamizantākais radījums zemes virsū, ja neesi vissamaitātākais. Tāpēc zvēru, ka tai dienā, kad tu kļūsi arhibīskaps…