— Kardināls, monseigneur.
— Ak, tu gribi būt kardināls?
— Gaidāt, kamēr kļūšu pāvests.
— Labi. Tai dienā, es tev zvēru!..
— Dienā, kad es kļūšu pāvests?
— Nē, dienā, kad tu kļūsi kardināls, Palērojalā būs lieli smiekli, es tev zvēru.
— Parīzē smiesies pavisam citādi, monseigneur. Bet kā jūs jau teicāt, dažreiz es esmu smieklīgs un gribu izsmīdināt citus. Tāpēc ari cenšos kļūt par kardinālu.
Dibuā vēl klāstīja savus lielos plānus, kad kariete apstājās.
III
Žurcina un Pelīte
>
Kariete apstājās Svētā Antuāna priekšpilsētā pie kādas mājas, ko aizsedza liela mūra sēta. Aiz tās pacēlās vairākas papeles, it kā lai slēptu šo māju pat no tās mūriem.
— Pag', — iesaucās reģents. — Man liekas, ka šai pusē atrodas No- sē mājiņa.
— Pareizi. Monseigneur ir laba atmiņa. Es šonakt nodevu to viņa rīcībā.
— Vai vismaz esi visu labi nokārtojis, Dibuā? Vai vakariņas ir prinča cienīgas?
— Es pats tās pasūtīju. Ak, Ludviķa kungam nekas netrūks. Viņu apkalpos tēva sulainis, viņam ēdienu pagatavos tēva pavārs, viņš mīlināsies ar…
— Ar ko?
— Jūs to pats redzēsit. Velns lai parauj, gribu sagādāt jums pārsteigumu.