— Monseigneur, es apzinos, ko runāju, un ne tikai atkārtoju to, ko esmu teicis, bet vēl pastiprinu.
— Bet, palūk, ne trokšņa, ne gaisamas — īsts klostera miers. Tavi ziņojumi ir nepareizi, mans mī|ais. Var redzēt, ka mūsu aģenti vairs neprot strādāt.
— Vakar, monseigneur, šai pašā vietā spēlēja piecdesmit mūziķu liels orķestris. Tur, kur tagad tik dievbijīgi nometusies ceļos šī jaunā māsa, atradās bufete. Neteikšu jums, kas bija uz šīs bufetes, bet es to zinu. Un tur, šajā galerijā pa kreisi, kur tagad gatavo vienkāršu lēcu un krējuma siera maltīti Tā Kunga svētajām jaunavām, dejoja, dzēra un…
— Nu, ko darīja?
— Tik tiešām, monseigneur, tur divsimt personas mīlinājās.
— Velns, velns! Vai esi pārliecināts par šiem vārdiem?
— Mazliet vairāk pārliecināts nekā tad, ja būtu redzējis to pats savām acīm. Lūk, kāpēc ir labi, ka jūs ieradāties šodien, bet būtu bijis vēl labāk, ja jūs būtu ieradies vakar. Šāds dzīves veids tiešām nav piemērots klosteriem, monseigneur.
— Bet tas ir piemērots mūkiem, vai ne, abata kungs?
— Esmu politiķis, monseigneur.
— Nu, labi, mana meita ir politiskā mūķene, tas ir viss.
— Ak, lai būtu tā, monseigneur, ja jums tā tīk: neesmu kutelīgs morāles jautājumos, jūs to zināt labāk nekā jebkurš cits. Rīt mani apdziedās — labi, bet mani apdziedāja ari vakar un mani apdziedās parit. Ko gan maziņie viena dziesmiņa vairāk? „Daiļā mūķene, no kurienes tu?" būs ļoti piemērots piedziedājums pantam „Abata kungs, uz kurieni jūs?"