— Nu, nu, būs jau labi. Gaidi mani šeit, es būšu dusmīgs.
— Ticiet man, monseigneur, ja gribat izdarīt kaut ko labu, dusmojaties šeit, dusmojaties manā priekšā, es būšu vairāk pārliecināts par savas lietas pareizību. Bet ja jums pietrūks prāta vai atmiņas argumentu, pamājiet man, un es nākšu jums palīgā, neuztraucieties!
— Jā, tev ir taisnība, — noteica persona, kas bija apņēmusies novērst nebūšanas. Ceram, ka lasītājs to jau pazinis — tas bija reģents Orleānas Filips. — Jā, skandāliem jābeidzas… vismaz palēnām. Lai Sellas klostera priekšniece pieņem apmeklētājus ne biežāk kā divreiz nedēļā. Lai te nebūtu vairs šīs burzmas un šo deju; klosterim atkal jābūt slēgtam, lai pirmais garāmgājējs nevarētu iekļūt klosterī kā piķieris mežā. Orleāna jaunkundze atmetusi izpriecas un pieķērusies reliģijai. Viņa atstājusi Palē- rojālu, lai dzīvotu Šellā, un pie tam pret manu gribu, jo es darīju visu iespējamo, lai viņu no šā soļa atturētu. Nu, lai piecas dienas nedēļā viņa ir mūķene, paliks pāri divas dienas, kad viņa varēs būs sabiedrības dāma. Man šķiet, ka ar to pietiek.
— Ļoti labi, monseigneur, ļoti labi. Jūs sākat vērtēt lietas no īstā viedokļa.
— Vai tu to nevēlies, saki?
— Tas ir vajadzīgs.