Man šķiet, ka mūķenei, kurai ir trīsdesmit al­gādžu, piecpadsmit sulaiņu, desmit pavāru, astoņi piķieri un bars suņu, kura spēlē basu, pūš ragā, nolaiž asinis, iztīra vēderus, valkā parūkas, griež krēslu kājas, šauj ar pistoli un laiž raķetes, — man šķiet, mon­seigneur, šādai reliģiozai mūķenei nevajadzētu pārāk garlaikoties.

—   Pag, - hercogs uzrunāja kādu vecu mūķeni, kas ar atslēgu saišķi rokā gāja cauri zālei. - Vai tad manai meitai nav ziņots par manu ie­rašanos? Gribētos zināt, vai man jāiet pie viņas vai jāgaida tepat.

—    Madame nāks, monseigneur, — bijīgi atbildēja māsa un pakla­nījās.

—   Labi, ka tā, — nomurmināja reģents, kas sāka atzīt, ka cienījamā mūķene kā meita un apakšniece izturas pret viņu mazliet nevērīgi.

—    Monseigneur, atceraties slaveno līdzību par Jēzu, kas padzen no tempļa tirgotājus. Jūs to zināt, jūs to kādreiz zinājāt, vai arī jums to vajadzētu zināt, jo es jums to mācīju reizē ar daudzām citām lietām tajā laikā, kad biju jūsu audzinātājs. Patramdiet mazliet šos mūziķus, šos fa­rizejus, šos komediantus un anatomistus. Pa trim no katra aroda. Un es jums galvoju, ka mums būs diezgan jauks eskorts, kas mūs pavadīs atpa­kaļceļā.

—   Nebaidies, jūtos īstā sprediķošanas noskaņā.

—   Tātad viss vislabākajā kārtībā, — atbildēja Dibuā pieceldamies. - Tur jau viņa nāk.