Tiešām, tajā pašā brīdī atvērās durvis uz klostera iekšējām telpām, un tajās parādījās tik nepacietīgi gaidītā persona.
Pastāstīsim divos vārdos, kas ir šī cienījamā persona, kas ar savām trakulībām sadusmojusi Orleānas Filipu, vislabsirdīgāko cilvēku un visiecietīgāko tēvu visā Francijā un Navarrā.
Šartra jaunkundze, Luīze Adelaide Orleāna, bija otrā un visskaistākā no trim reģenta meitām. Viņai bija skaista āda, lieliska sejas krāsa, daiļš stāvs un gleznas rokas. Sevišķi krāšņi bija viņas zobi, un viņas vecmāmiņa hercogiene salīdzināja tos ar pērļu virkni koraļļu futrālī.
Bez tam viņa labi dejoja, vēl labāk dziedāja, prata lasīt notis un brīnišķīgi spēlēja mūzikas pavadījumus. Viņas mūzikas skolotājs bija Košero, viens no vislabākajiem operas māksliniekiem, kura vadībā tā bija progresējusi ātrāk, nekā tas parasti notiek ar sievietēm un sevišķi ar princesēm. Taisnība, Orleānas jaunkundze ļoti cītīgi mācījās, bet lasītājam varbūt drīz vien atklāsies šīs centības noslēpums, tāpat kā tas atklājās viņas mātei hercogienei.
Beidzot, viņai bija īsta vīrieša gaume. Likās, ka viņa apmainījusies ar savu brāli Ludviķi dzimumiem un raksturiem: viņa mīlēja suņus, zirgus un izjādes. Augu dienu viņa ņēmās ar rapieriem, šāva ar pistoli vai ka- rabīni, rīkoja iluminācijas, necieta neko tādu, kas patīk sievietēm un nepiegrieza gandrīz vai nekādu vērību savai figūrai, kas, kā jau aizrādījām, bija to vērta.