Un tomēr Šartra jaunkundze visvairāk mīlēja mūziku. Kaislība uz šo mākslu viņai izvērtā fanātismā: reti viņa nebija tajās operas izrādēs, kur spēlēja viņas skolotājs Košero, un apliecināja savas simpātijas māksliniekam tādā veidā, it kā viņa būtu vienkārša sieviete. Kāduvakar, kad šis mākslinieks, dziedādams lielu āriju, pārspēja pats sevi, viņa pat iesaucās: „Ak, bravo, bravo, mans mīļais Košero!"
Orleānas hercogiene ne tikai atzina, ka šāds uzmudinājums ir mazliet par strauju, bet arī to, ka tīrasiņu princese nedrīkst raidīt tik pārdrošus izsaucienus. Viņa nolēma, ka Šartras jaunkundze pietiekami labi prot muzicēt, un Košero, kam par stundām labi samaksāja, saņēma paziņojumu, ka viņa skolnieces muzikālā izglītība ir pabeigta un viņam vairs nav jānāk uz Palērojālu.
Vēl vairāk — hercogiene uzaicināja savu meitu pavadīt dažas nedēļas Šellas klosterī, kuras priekšniece, maršala Vijāra māsa, bija viena no viņas draudzenēm.
Bez šaubām, tieši šīs vientulības laikā Šartra jaunkundze, kas, Sen- simona vārdiem runājot, visu darīja pa kaklu, pa galvu, nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Lai būtu kā būdams, 1718. gada Klusajā nedēļā viņa lūdza tēvu atļaut viņai pavadīt Lieldienas Šellas klosterī. Tēvs piekrita. Bet šoreiz, kad Lieldienas bija pagājušas, viņa neatgriezās pilī kā tīrasiņu princese, bet lūdza atļauju palikt Šellā par vienkāršu mūķeni.