L u k a L u k i č s. Jā, ko tad es ar viņu lai daru? Jau vairāk reižu esmu viņam sacījis. Vēl tepat nesen, kad klasē ienāca mūsu maršals, viņš savieba tādu mūli, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. To viņš darīja no lāga sirds, bet man bij jāsaņem rājiens: kādēļ skolniekiem tiekot iedvesti brīvdomīgi ieskati.

Pilsētas priekšnieks. Tas pats man jāaizrāda arī par jūsu vēstures zinības skolotāju. Gudra galva viņam ir, to var redzēt, zināšanu vairāk, nekā vajag, bet izskaidro skolniekiem tik dedzīgi, ka gluži aiz­mirstas. Reiz es noklausījos viņu: nu, kamēr runāja par asiriešiem un babiloniešiem — vēl nekas, bet, kā tika pie Maķedonijas Aleksandra, tā — nevaru jums aprakstīt, kas ar viņu notikās. Nudie', domāju, ka nu ugunsgrēks! Noskrēja no katedras un, cik spēka — blāks ar krēslu uz grīdas! Tas jau nu tiesa, ka Maķedonijas Aleksandrs ir varonis, bet vai tādēļ krēsli jālauž? no tā kronim ceļas zaudējumi.

L u k a L u k i č s. Jā, karsts viņš ir! To es viņam vairāk reižu esmu aizrādījis… Bet viņš atbild: «Dariet, ko zināt, par zinātni es esmu gatavs dzīvību atdot.»

Pilsētas priekšnieks. Jā, tāds nu ir likteņa neizprotamais lēmums : gudrs cilvēks vai nu dzērājs, vai saviebj tādu mūli, ka jābēg laukā.