A m o s s F j o d o r o v i č s. Ak nē, Anton Antonovič. Ja kādam, piemēram, kažoks, kas maksā piecsimt rubļu, un sievai šalle…
Pilsētas priekšnieks. Nu kas tad no tā, ja jūs kukuļiem pieņemat tikai medību kucēnus? Par to jūs atkal dievam neticat; baznīcā jūs nekad neejat; es vismaz turos stipri ticībā un ik svētdienas eju uz baznīcu. Bet jūs… O, es jūs pazīstu: kad jūs sākat runāt par pasaules radīšanu, mati taisni stāvus slienas.
Amoss Fjodorovičs. Bet es taču pats esmu ticis pie tādiem ieskatiem, pats ar savu prātu.
Pilsētas priekšnieks. Nu, dažreiz pārāk daudz prāta ir ļaunāk, nekā ja tā nemaz nebijis. Bet es tikai tā starp citu ieminējos par apriņķa tiesu; taisnību sakot, diezin vai kāds tur jebkad ielūkosies: tā jau ir tāda apskaužama vieta, ko dievs pats tur savā aizgādībā. Bet jums, Lūkas Lukič, kā skolu pārraugam gan it sevišķi jārūpējas par skolotājiem. Protams, tie ir mācīti cilvēki, dažādās kolēģijās audzināti, tomēr viņiem piemīt ļoti dīvaini paņēmieni, protams, gan dabiski nešķirami no viņu zinātnieku amata. Tā, par piemēru, viens no viņiem, tas pats ar to resno seju . . . viņa vārdu neatceros, — tas, katedrā uzkāpis, neparko nevar izteikt, nesavilcis šitādu seju (sašķoba tādu), un tad ar roku zem kaklauta sāk ar pirkstiem gludināt bārdu. Protams, ja viņš tādu mūli rāda saviem skolniekiem, tad nu vēl nekas, var jau būt, ka tur tā arī vajadzīgs, par to es nevaru apspriest, bet sakiet paši, ja viņš to taisa apmeklētājam, — tad var iznākt ļoti slikti: revidenta kungs vai cits kāds var domāt, ka tas vērsts pret viņu. Velns zin, kas tur var iznākt.