Pastmeistars. Ko nu es! Kā jūs, Anton Antonovič?

Pilsētas priekšnieks. Ko tad es? Bail jau man nav, bet tik tāpat mazlietiņ .. . Par tirgotājiem un pilsoņiem man rūpes. Runā, ka es viņus drusku par daudz plucinājis; bet es, nudie', ja ari ko ņēmis no viena otra, tad patiešām bez jebkāda naida. Man pat prātā (ņem viņu zem rokas un noved sāņus), man pat prātā, vai tikai kāds nav nosūdzējis mani. Kādēļ tad gan īsti revidentam jābrauc pie mums? Klausieties, vai jums, Ivan Kuzmič, mūsu visu labā nav iespējams katru vēstuli, kas ienāk un iziet no jūsu pasta kantora, tā mazlietiņ uzplēst un izlasīt? Vai nav tur iekšā kaut kāda sūdzība vai vienkārši sarakstīšanās. Ja nav, tad var atkal aizlipināt; var pat atdot vēstuli tāpat uzplēstu.

Pastmeistars Zinu, zinu … Mani nemāciet, to es jau daru ne aiz uzmanības, bet vairāk tik aiz ziņkāres: man nāvīgi kārojas zināt, kas jauns pasaulē. Es jums teikšu, tā ir visinteresantākā lasīšana. Dažu vēstuli lasi ar tīru baudu — tik smalki apraksta dažādus atgadījumus . .. un kas par pamācību … labāka nekā Maskavas Vēstnesī».

Pilsētas priekšnieks. Bet sakiet, vai tad neko neesat izlasī­juši par kaut kādu ierēdni no Pēterburgas?

Pastmeistars. Nē, par Pēterburgas ierēdni nav nekas, par Kostromas un Saratovas ierēdņiem gan daudz raksta. Zēl, ka jūs ne­dabūjāt vēstules lasīt: gadās ļoti skaistas vietas. Tā nesen kāds poručiks raksta draugam un apraksta balli tik rotaļīgi… ļoti ļoti jauki. «Mana dzīve, mīļais draugs,» viņš raksta, «rit kā debesīs: jaunkundžu daudz, muziķa spēlē, standarts joņo…» Ar lielām lielām jūtām aprakstījis. Es to tīšām uzglabāju. Vai gribat, izlasīšu priekšā.