Bobčinskis (pārtraukdams) . Nonākam ar Pēteri Ivanoviču viesnīcā …
Dobčinskis (pārtraukdams). Ē, atļaujiet, Pēter Ivanovič, es izstāstīšu.
Bobčinskis. Ē, nē, atļaujiet man, es… atļaujiet, atļaujiet…jums arī valoda tā nevedas…
Dobčinskis. Bet jums samisēsies, jūs vēl ko aizmirsīsiet.
Bobčinskis. Atcerēšos, nudie' atcerēšos. Labāk netraucējiet, lai es izstāstu, netraucējiet! Sakiet, kungi, esiet tik laipni, sakiet, lai Pēteris Ivanovičs netraucē.
Pilsētas priekšnieks. Tad runājiet taču, dieva dēļ, kas noticis! Man sirds kāpj pa kaklu. Kungi, sēdieties! Ņemiet krēslus! Pēter Ivanovič, še jums krēsls! (Visi sasēstas apkārt abiem Pēteriem Ivanovičiem.) Nu kas tad, kas tad ir?
Bobčinskis. Atļaujiet, atļaujiet; es visu pēc kārtas. Tikko biju izgājis no šejienes, pēc tam kad jums labpatikās uztraukties dabūtās vēstules pēc, jā … tad es tūliņ noskrēju … lūdzu, Pēter Ivanovič, nepārtrauciet! Es pats zinu visu, visu. Jā, redziet, tad es noskrēju pie Korob-kina. Korobkinu nesastapts mājās, iegriezos pie Rastakovska, bet, Rastakovski nesastapis, nogāju, lūk, še, pie Ivana Kuzmiča, pastāstīt arī viņam jūsu jauno ziņu, jā, un, no turienes nākdams, satikos ar Pēteri Ivanoviču…
Dobčinskis (pārtraukdams). Pie būdas, kur pīrāgus pārdod.
Bobčinskis, Pie būdas, kur pīrāgus pārdod. Jā, Pēteri Ivanoviču saticis, es viņam saku: vai esat jau dzirdējuši jauno ziņu, ko Antons Antonovičs dabūjis ar ticamu vēstuli? Bet Pēteris Ivanovičs to jau dabūjis zināt no jūsu saimnieces Avdotjas, kura nezin pēc kā sūtīta pie Filipa Antonoviča Počečujeva.