Dobčinskis (pārtraukdams). Pēc muciņas franču brandvīnam.
Bobčinskis (viņa roku atbīdīdams). Pēc muciņas franču brandvīnam. Un tā mēs ar Pēteri Ivanoviču gājām pie Počečujeva … Jūs, Pēter Ivanovič … ē … nemaisieties, lūdzami nemaisieties! Gājām pie Počečujeva, bet ceļā Pēteris Ivanovičs saka: «Iegriezīsimies,» viņš saka, «traktieri. Vēders man… no paša rīta nekā neesmu ēdis, vēders man raustās vien …» Jā, Pēterim Ivanovičam tas vēders … «Traktierim,» viņš saka, «tikko atvests svaigs lasis, iesim iekost.» Bet, kā mēs viesnīcā, tā piepeši jauns cilvēks …
Dobčinskis (pārtraukdams). Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs …
Bobčinskis. Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs, staigā pa istabu … šitā … sejā pārdomas … fizionomija … uzstāja, un šite (velk ar pirkstu ap pieri) — daudz daudz kas. It kā jau nojautis, es saku Pēterim Ivanovičam: «Še kaut kas nav tik vienkārši.» Jā. Bet Pēteris Ivanovičs jau pametis ar pirkstu un pasaucis traktiernieku Vlasu, to pašu, kam trīs nedēļas atpakaļ atskrēja jauni dēli… tāds ņiprs puika, arī reiz turēs traktieri tāpat kā tēvs. Pasaucis