Vlasu, Pēteris Ivanovičs tam klusītiņām prasa: «Sak, kas tas jaunais cilvēks tāds ir?» bet Vlass uz to atbild: «Tas,» viņš saka … Ē, lūdzu, nepārtrauciet, Pēter Ivanovič, nudien jūs neizstāstīsiet: jūs šļupstat, es zinu, jums viens zobs mutē piesvelpj… «Tas,» viņš saka, «jauns cilvēks, ierēdnis,» j-jā, «no Pēterbur­gas braukdams, bet pēc uzvārda,» viņš saka, «Ivans Aleksandrovičs Chļestakovs, bet ceļā,» viņš saka, «uz Saratovas guberņu un,» viņš saka, «ļoti dīvaini uzvedas: dzīvo jau otru nedēļu, no viesnīcas nekur ne­iziet, visu ņem uz rēķina un ne kapeikas negrib maksāt.» Un, kā šis man to pateic, tikpat kā gaisma man atspīd no augšienes. «Ē!» es saku Pēterim Ivanovičam …

Dobčinskis. Nē, Pēter Ivanovič, es sacīju — «ē»!

Bobčinskis. Papriekšu jūs sacījāt, un tad arī es sacīju. «E!» mēs ar Pēteri Ivanoviču sakām. «Kādēļ viņš sēž še, ja ceļš tam uz Saratovas guberņu?» — J-jā. Redziet, tas pats jau ir tas ierēdnis.

Pilsētas priekšnieks. Kas, kāds ierēdnis?

Bobčinskis. Tas ierēdnis, par kuru jurns tika ziņots, — revidents.

Pilsētas priekšnieks (izbijies). Kungs tētiņ, ko jūs runājat! Tas nevar būt viņš.

D o b č i n s k i s. Ir! ne naudu maksā, ne tālāk brauc. Kas tad tas cits, ja ne viņš? Un komandējums ar uz Saratovu izrakstīts.

Bobčinskis. Tas pats, tas pats, nudie' tas pats … Tāds ievērīgs, visu aplūkoja. Pamanījis, ka mēs ar Pēteri Ivanoviču ēdam lasi, it īpaši tāpēc, ka Pēterim Ivanovičam tas vēders … jā, tad viņš pat mūsu šķīvjos ieskatījās. Es tā nobijos.