Pilsētas priekšnieks. Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs! Kur tad viņš tur dzīvo?
Dobčinskis, Piektajā numurā, zem trepēm.
Bobčinskis. Tajā pašā numurā, kur pagājušo gadu sakāvās caurbraucēji oficieri.
Pilsētas priekšnieks. Un sen viņš jau še?
Dobčinskis. Nedēļas divas jau. Vasilija dienā kā atbraucis.
Pilsētas priekšnieks. Divas nedēļas! (Sāņus.) Mīļie, labie! Palīdziet, visi svētie! Pa šīm divām nedēļām apakšoficiera sieva dabūja pērienu! Cietumniekiem pārtika nav izsniegta. Ielās mēslaine, netīrība! Kauns un posts! (Saķer ar rokām galvu.)
Artemijs F i 1 i p o v i č s. Nu ko, Anton Antonovič? — jābrauc uz viesnīcu stādīties priekšā.
Amoss Fjodorovičs. Nē, nē! Vispirms jāiet galvai, garīdzniecībai, tirgotājiem; redziet, arī tai grāmatā «Džona Masona dzīve un darbi»…
Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, atļaujiet man pašam! Ir jau arī līdz šim gadījušās dzīvē ļaunas dienas, tāpat aizgājušas, vēl i paldies esmu dabūjis. Varbūt arī šoreiz dievs palīdzēs. (Pie Bobčinska griezdamies.) Jūs sakāt, viņš ir jauns cilvēks?
Bobčinskis. Jauns, gadus divdesmit trīs vai četrus vai drusku vairāk.