Pilsētas priekšnieks. Nu, vai rati jau piebraukti?

Svistunovs. Klāt.

Pilsētas priekšnieks. Ej uz ielas un… jeb nē, pagaidi! Ej atnes… Jā, kur tad citi? Vai tiešām tu viens pats? Es taču pavēlēju, lai ari Prochorovs būtu še. Kur Prochorovs?

Svistunovs. Prochorovs atmājās, bet sūtīt viņu nekur nevarēs.

Pilsētas priekšnieks. Kā tā?

Svistunovs. Nu tā, šorīt viņu nāvīgi piedzērušos pārveduši mājās. Divus toverus ūdens salējuši virsū, līdz šim vēl nav atžirdzis.

Pilsētas priekšnieks (saķerdams galvu). Ak tu posts! Ak tu posts! Ej žiglāk uz ielas — jeb nē — skrien papriekš istabā, dzirdi! Iznes man zobenu un jauno cepuri. Nu, Pēter Ivanovič, brauksim!

Bobčinskis. Es ar, es ar . . . atļaujiet arī man, Anton Antonovič!

Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, Pēter Ivanovič, nevar, nevar! Nekā neizskatīsies, un ratos arī nevar sasēsties.

Bobčinskis. Nekas, nekas, es tāpat: kājām, kājām patecēšu ratiem pakaļ. Es jau tik mazdrusciņ pa šķirbiņu, pa durvīm palūkošos, kāda viņam tā uzstāšanās …

Pilsētas priekšnieks (pasniegto zobenu saņemdams, Svistu-novam). Skrien tūliņ, ņem desmitniekus, lai katrs no viņiem ņem … Ek, kā noskrambojies tas zobens! Nolādētais tirgotājs Abduļins —- labi redz, ka pilsētas priekšniekam vecs zobens, bet gaidi, ka atsūtīs jaunu, odžu dzimums! Blēži, es galvoju, ka sūdzības zem.