Tad steigšus noplēst veco sētu blakus kurpniekam un uzspraust tur kārti ar salmu kušķi, lai izskatītos, it kā tur kaut kas pēc plāna tiek iegrozīts. Taču, jo vairāk tiek noplēsts, jo vairāk redzama pilsētas vadoņa darbība. Ak kungs! pavisam aizmirsu, ka gar sētu nogāzts vezumu četrdesmit mēslu. Kas tā par neķītru pilsētu! Kā tikai kaut kur uzceļ kādu pieminekli vai vienkāršu sētu, velns viņu sazin no kurienes tūliņ sanes visādus netīrumus! (Nopūšas.) Jā, un, ja revidents prasīs par dienestu: vai mierā? — tā kā lai atbildētu: «Ar visu mierā, jūsu labdzimtība!» bet, ja kāds būs nemierā, tad es viņam vēlāk sadošu tādu nemieru… O, och-ho-ho-ho, tie grēki mani biedē. (Cepures vietā paņem cepures kārbu.) Kaut tikai nu dievs devis, ka ātrāk pārietu, tad es uzspraudīšu tādu sveci, kādu vēl neviens nav spraudis: katram nelieša tirgotājam pavēlēšu dot pa trīs pudi vaska. Ak kungs, ak kungs! Brauk­sim, Pēter Ivanovič! (Cepures vietā grib maukt galvā papīra kārbu.)

P r i s t a v s, Anton Antonovič, tā jau kārba, nevis cepure.

Pilsētas priekšnieks (kārbu nomezdams). Kad kārba, tad kārba. Velns lai viņu rauj! Jā, un, ja prasīs, kāpēc pie patversmes nav uzcelta baznīca, kurai jau pirms pieciem gadiem piešķirta vajadzīgā suma, tad neaizmirsti pateikt, ka bij jau sākta, bet nodega. Par to es arī raportu nosūtīju. Citādi var gadīties, — kāds aiz muļķības izpļāpā, ka būve nekad nav sākta.