Deržimordam pateikt, lai drusku pievalda savas dūres; kārtības dēļ viņš gāž katram, ka zils zem acīm, — vainīgam un nevainīgam. Brauksim, brauksim, Pēter Ivanovič! (Iet, bet atkal atgrie­žas.) Jā, un zaldātus nelaist uz ielas kā nekā, tie pagāni tik uzvelk mun­dieri virs krekla, bet apakšā nekā nav.

(Visi aiziet.)

SESTAIS SKATS

Anna Andrejevna un Marija Antonovna (izskrien uz skatuves).

Anna Andrej evna. Kur, kur viņi ir? Ak kungs!… (Durvis atvērusi.) Vīriņ! Antoša! Anton! (Runā ātri.) Tā atkal tikai tava vaina. Tev tikai vīkšīties. «Es tikai kniepadatu, es tikai lakatiņu.» (Pieskrien pie loga un sauc.) Anton, uz kurieni tu, kurp tu? Ko, atbraucis? Revidents? ūsains? ar kādām ūsām?

Pilsētas priekšnieka balss. Vēlāk, vēlāk, mīļā!

Anna Andrej evna. Vēlāk? Kas par jaunu modi — vēlāk? Es negribu vēlāk… tik vienu vārdu: kas viņš ir — palkavnieks? Ko? (Nikni.) Aizbrauca! Nu, to es tev pieminēšu! Un tikai šitā: «Māmiņ, māmiņ, pagaidiet, tikai lakatiņu uz muguras saspraudīšu; es tūliņ.» Te tev nu bij tūliņ! Te tev bij — nekā nedabūjām zināt! Un viss aiz tās nolādētās koķetības: padzirdusi, ka pastmeistars še, nu tik pie spoguļa vaibstīties: griež vienus sānus, griež otrus. Iedomājusies, ka tas šai taisās klāt, bet viņš vienkārši viebjas, kad tu atgriez muguru.

Marija A n t o n o v n a. Nu ko lai dara, māmiņ? Vienalga, pēc pāra stundām tā kā tā visu dabūsim zināt.