Anna Andrej evna. Pēc pāra stundām! Ļoti pateicos. Tā viņa tev atbild. Kā tev neienāca prātā sacīt, ka pēc mēneša — vēl labāk varēs uzzināt! (Izkaras pa logu.) Ei Avdotja! A? Ko, Avdotja, vai esi dzirdējusi, tur kāds atbraucis? … Neesi? Tāda muļķe! Ar roku atmet? Lai met, tomēr varēji viņam izprasīt. Nevarēji to uzzināt! Galvā tikai blēņas, par brūtgāniem vien domā. A? Ātri aizbrauca! Būtu jeb paskrējusi ratiem pakaļ. Ej, ej tūliņ! Dzirdi, skrien, izprasi, uz kurieni aizbrauca: tikai pamatīgi izprasi: kas tas atbraucējs, kāds viņš ir, vai dzirdi? Pa durvju šķirbu palūko, uzzini visu: kādas acis, melnas vai ne, un tūliņ steidzies atpakaļ, dzirdi? Ātrāk, ātrāk, ātrāk, ātrāk!
(Kliedz, kamēr priekškars nolaižas un aizsedz tās abas, pie loga stāvošas.)
OTRAIS CĒLIENS
Maza istabiņa viesnīcā. Gulta, galds, koferis, tukša pudele, zābaki, drēbju suka u. c.
PIRMAIS SKATS
Osips (guļ sava kunga gultā). Velns lai parauj! ēst tā gribas un vēderā tāds troksnis, it kā vesels pulks taurēm pūstu. Lūk, tā tik būs, ka neaizbrauksim mājās. Ko tu padarīsi? Otrais mēnesis jau, kā izbraucām no Pēterburgas. Kundziņš ceļā visu naudiņu izšķiedis, tagad sēž, asti pierāvis un rāms palicis. Būtu pieticis ceļa naudas — un kā vēl; nē, vai tu redzēji, katrā pilsētā šim vajag izplātīties!