(Mēdīdams.) «Ej, Osip, pameklē istabu un pusdienas apšūti, vislabākās: sliktas pusdienas es nevaru ēst, man vajag vislabākās pusdienas.» Ja nu tiešām bijis kaut vīrs, bet tikai tāds vienkāršs leģistraterītis! Ko tikai satiek ceļā, ar visiem draudzēties, un tad kārtis — te nu bij, nospēlējās! Ech, apnikusi šitā dzīve. Tiešām uz laukiem labāk: lai nu arī publiskuma nav, bet tāpēc arī rūpestu mazāk, paņem sev sievišķi, visu mūžu guli uz lāvas un ēd pīrāgus. Zināms, neviens jau neliedz, ja taisnība jāsaka, tad vislabākā dzīve gan Pēterburgā. Ja tikai nauda, tad dzīve smalku smalkā: teijateri, suņi, kas danco, un viss, ķo vien vēlies. Valoda — tikai pa smalkam vien, pa smalkam vien; gandrīz tāpat kā muižniekiem; iesi pa Ščukina tirgu — tirgotāji tevi sauc: «Cienīgais!» Celsies pār upi, laivā sēdi blakus činavniekam; kompānijas iekārojas ;— ieej alus bodītē: tev zaldāts ar krustu izstāstīs ij par to, ko nozīmē katra zvaigzne pie debesīm, — kā uz delnas visu. Citreiz tur ieklīst kāda oficiera vecene; citreiz istabmeita, tāda kā … he, he, he! (Pasmejas un nopurina galvu.) Galantīga uzvešanās, velns lai parauj! Nepieklājīgu vārdu nekad nedzirdēsi: katrs tev saka «jūs». Apnīk kājām iet — pasauc ormani un iesēsties kā kungs, bet, ja negribi tam maksāt, kā vēlies: katrai mājai ir vārti ar izeju uz otru ielu, un, kad tu esi sprucis cauri, pats velns tevi neuzies. Viena lieta gan slikta: citreiz pieēdies, cik tīkas, bet citreiz atkal kar zobus vadzī, kā, par piemēru, tagad pat.