Artemijs Filipovičs. O! ārstēšanas ziņā mēs ar Kristijanu Ivanoviču esam jau ķērušies pie dažiem līdzekļiem: jo tuvāk dabas paraugam, jo labāk, — dārgu zāļu mēs nelietojam. Cilvēks ir vienkāršs: ja mirs, nomirs tāpat; ja izveseļosies, izveseļosies tāpat. Un pie tam Kristijanam Ivanovičam būtu grūti saprasties ar viņiem: viņš taču nesaprot ne vārda krieviski.
Kristijans Ivanovičs (nodūc kādu skaņu, pa daļai kā i, mazliet kā e).
Pilsētas priekšnieks. Jums, Amos Fjodorovič, ari ieteiktu piegriezt vērību savām tiesas telpām. Jums tur priekšistabā, kur parasti sanāk lūdzēji, sargi tur zosis ar maziem zoslēniem, tie vienmēr šaudās zem kājām. Protams, saimniecību ierīkot teicami katram, un kāpēc tad lai arī sargs to nedarītu, tikai, ziniet, tādā vietā tomēr nepieklājīgi… Jau agrāk taisījos jums to aizrādīt, bet vienmēr nezkā aizmirsās.
Amoss Fjodorovičs. Nu, šodien pat likšu visas viņas stiept uz virtuvi. Ja patīk — atnāciet pusdienās.
Pilsētas priekšnieks. Bez tam slikti, ka jums pašās tiesas telpās tiek izžautas visādas lupatas un taisni virs aktu skapja karājas suņu pātaga.