Tā, piemēram, ja prezidenta Zilberhausa mājā sabojājās kāds sienas pulkstenis, un tā rādītāji, neskatoties uz visām vienkāršo pulksteņtaisītāju pūlēm, vairs negribēja rādīt stundas, viņa tik tak apklusa un viņa mehānisms apstājās, tad sūtīja pēc krusttēva Droselmeijers, kurš tūdaļ ieradās skriešus, jo viņš bija mākslinieks, kas savu mākslu patiesi mīlēja. Viņš lika sevi aizvest pie mirušā un to tūdaļ atvēra; izņēmis mehānismu, viņš to novietoja starp ceļgaliem, tad, nolicis savu parūku uz grīdas, izbāzis mēles galu pa lūpu kaktiņu un, vērdamies ar savu vienīgo kā kurbunkuls spīdošo aci, viņš izvilka no ķešas veselu kaudzi mazu instrumentu, kurus pats bija sagatavojis un kuru lietošanas noslēpums vienīgi viņam pašam bija zināms. Izvēlējies visasākos, viņš tos iebāza pulksteņa iekšienē par lielu uztraukumu mazajai Marijai, kas nevarēja ticēt, ka nabaga pulkstenim šī operācija nesagādā nekādas ciešanas, bet kad pēc tam nabaga slimnieks tika uzvilkts un ielikts savā kastē vai uz savas novietnes, tas atkal atdzīvojās, sāka sist un tikšķēt, ka prieks bija dzirdēt. Līdz ar to atdzīvojās arī telpa, kas, pazaudēdama savu līksmo iemītnieku, liekas bija zaudējusi savu dvēseli.

Bez tam vēl pēc mazās Marijas lūguma, kura nevarēja paciest, ka virtuves sunim vajadzēja griezt iesmu, kas ļoti apgrūtināja