ar dzīvu cilvēku bendēšanu pēc visiem likumiem, gluži otrādi, nodarbojās ar nedzīvu lietu atdzīvināšanu, jo, studēdams cilvēku un dzīvnieku ķermeņu uzbūvi, viņš tik pamatīgi bija iepazinies ar visām šo aparātu atsperēm, ka varēja fabricēt cilvēkus, kas maršēja, sveicināja un salutēja ar ieročiem rokās; dāmas, kas dejoja un spēlēja arfu, vijoli vai klavesīnu; suņus, kas skrēja, pienesa dažādus priekšmetus un rēja; putnus, kas lidoja, lēkāja un dziedāja; zivis, kas peldēja un ņēma barību.

Beidzot viņš pat bija ticis tik tālu, ka viņa lelles un ķipari izrunāja dažus, protams, ļoti vienkāršus vārdus: piemēram: papa, mama, dada, tomēr viņu balsis bija spiedzošas un monotonas, un izklausījās diezgan bēdīgi, jo bija redzams, ka tas viss ir tikai automātisku kombināciju rezultāts, bet automātiskas kombinācijas visā visumā nav nekas cits, kā tikai Dieva radījuma parodijas.

Tomēr, neskatoties uz visiem saviem veltīgajiem mēģinājumiem, krusttēvs Droselmeijers nezaudēja dūšu un noteikti apgalvoja, ka viņš reiz tikšot tik tālu, ka varēšot radīt īstus vīriešus, īstas sievietes, īstus suņus^ putnus un zivis.

Pats par sevi saprotams, ka abas viņa mazmeitas, kurām tas bija apsolījis pirmos savus tāda veida ražojumus, ar vislielāko nepacietību gaidīja šo brīdi.

Mēs varam gan iedomāties, ka, sasniedzis šādu pilnību mehānikas zināšanās, krusttēvs Droselmeijers saviem draugiem bija ļoti noderīgs cilvēks.