nabaga dzīvnie­ku, krusttēvs Droselmeijers bija nokāpis no saviem zinātniskajiem augstumiem un uzbūvējis automātisku suni, kurš tagad grieza iesmu bez dusmām un īgnuma, kamēr Turks, kurš, trīs gadus izpildīdams šo amatu, bija kļuvis ļoti salīgs, tagad dzīvoja kā īsts rantjē, sildīdams purnu un ķepas, un tam nebija cita darba, kā vien noskatīties uz savu pēcnācēju, kurš, vienreiz uzvilkts, stundām ilgi izpildīja pienākumus virtuvē.

Un tā, lūk, pēc prezidenta, viņa kundzes, Friča un Marijas arī Turks bija viens no mājas iemītniekiem, kas visvairāk mīlēja un cienīja krusttēvu Droselmeijeru, kuram tas sarīkoja lieliskas ovācijas, tiklīdz redzēja to nākam, un dažu reizi jau tad, kad medicīnas konsultanta kungs vēl nemaz nebija pieskāries vārtu āmuriņam, Turks ar savu skaļo riešanu un astes luncināšanu pavēstīja, ka cienījamais krusttēvs ir ceļā.

Tanī svētsvinīgajā Ziemassvētku vakarā, kad jau sāka satumst, Fricis ar Mariju, kuri visu dienu nebija varējuši ieiet lielajā, izpušķotajā zālē, bija notupušies kādā ēdamistabas kaktiņā.

Kamēr viņu audzinātāja Trūdiņas jaunkundze adīja pie loga, kur tā bija nosēdusies, lai izmantotu pēdējo dienas gaismu, bērnus bija pārņēmusi savāda baiļu sajūta, jo, kā tas šinī svinīgajā vakarā bija parasts, viņiem nebija atnesuši nekādas gaismas, tāpēc tie sarunājās klusā balsī, kā parasti runā, kad ir mazliet bail.