— Mīļo frrālīt, — teica Marija, — droši vien papus ar mammu rīkojas ap mūsu Ziemassvētku eglīti, es jau no paša rīta dzirdu lielu kravāšanos zālē, kur mums neļauj ieiet.

—   Un es, — piebilda Fricis, — pirms aptuveni desmit minūtēm pēc Turka riešanas vien jau nopratu, ka ir atnācis krusttēvs Droselmeijers.

—   Ak, — iesaucās Marija, plaukšķinādama savās mazās rociņas, — ko gan labais krusttēvs mums būs atnesis? Es esmu pārliecināta, ka tas būs kāds skaists dārzs ar kokiem un strautiņu, kas tek pa zaļu, puķēm rotātu mauriņu. Šai upītē peldēs sudraba gulbīši ar zelta saitēm ap kaklu uta maza meitiņa tos baros ar marcipānu.

—   Vispirms, — teica Fricis savā īpatā, uzpūtīgā tonī, ko viņa vecāki uzskatīja par tā lielāko netikumu, — jums, Marijas jaunkundz, jāzina, ka gulbji nemaz neēd marcipānu,

—  Es tam ticu, — atbildēja Marija, — bet tā kā tu esi pusotru gadu vecāks par mani, tev arī vairāk par mani jāzina.

Fricis sapūtās.

—   Un bez tam, — viņš piebilda, — es to noteikti varu pasacīt, ja krusttēvs Droselmeijers kaut ko būs atnesis. Tas būs cietoksnis ar kareivjiem, kas to aizstāvēs ar lielgabaliem, kas to sargās, un cīnīsies ar ienaidniekiem, kas tam uzbruks; tās tik būs lieliskas kaujas!

—   Man nepatīk kaujas, — teica Marija. — Ja viņš būs atnesis cietoksni, kā tu saki, tad tas būs tev, tomēr es sev pieprasu ievainotos, lai par viņiem varētu rūpēties.