Tanī pašā brīdī pils iekšējās telpās atskanēja zvans, durvis un logi atvērās un varēja redzēt, ka zālēs, kuras apgaismoja pussprīža garas sveces, pastaigājās mazi kungi un dāmas. Kungi bija ģērbušies lepnos, izrotātos svārkos, zīda vestēs un biksēs ar zobeniem pie sāniem un cepurēm rokās; dāmas greznos brokāta krinolīnos, ar parūkām galvā un vēdekļiem rokās, ar kuriem tās atsvaidzināja seju, it kā viņām būtu pārāk karsti. Lielajā zālē, kura mirdzēja vienās ugunīs, jo to apgaismoja kristāla lustra ar daudzām svecēm, zvanu spēles skaņu pavadījumā dejoja daudz bērnu: zēni apaļās vestītēs un meitenes īsos bruncīšos. Vienlaikus pie kāda blakuskabineta loga parādījās zvērādu kažokā tērpies kungs, kuru nekādā ziņā nevarēja saukt par caurspīdīgu; viņš parādījās, pamāja un atkal pazuda, turklāt pats krusttēvs Droselmeijers, ģērbies savos dzeltenajos svārkos, ar savu parūku un melno plāksteri uz acs, uzkrītoši līdzīgs oriģinālam,. bet tik tikko trīs sprīžu garš staigāja iekšā un ārā, it kā uzaicinādams pastaigājošos iegriezties pie viņa.
Pirmajā brīdī bērnu prieks un pārsteigums bija liels. Bet kad Fricis, atspiedies ar elkoņiem uz galda, bija kādu laiku skatījies, viņš piegāja klāt un nepacietīgi ievaicājās: