gārdumi man bija jauna garantija, ka pirms vakariņām netikšu traucēts, ja šis kabinets bija paredzēts kā ēdiena izdalāmā telpa, es izvēlējos kādu milzīgu Ludviķa XV stilā darinātu a la Voltaire krēslu ar polsterētu atzveltni un apaļiem sānu lokiem, un ierīkojos tanī ērti un patīkami, priecādamies, ka varēšu pabūt kādu stundiņu viens ar savām domām, kas ir tik ļoti svarīgi, ja ņem vērā to, ka mēs publikas vasaļi pastāvīgi tiekam ierauti sabiedrības viesulī.

Vai nu tāpēc, ka nebiju pieradis, vai noguruma dēļ, vai ari reti piedzīvotas labsajūtas dēļ, bet pēc desmit pārdomās pavadītām minūtēm es jau biju cieši aizmidzis.

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kopš es nekā vairs nejutu, kas ap mani notiek, kad pēkšņi skaļi smiekli iztraucēja mani no miega. Es plaši 1 iepletu acis, kas cita nekā neredzēja, kā vien lieliskos, ar baložiem un | amoriem greznotos Bušēra griestus; es mēģināju piecelties, bet manas >! pūles bija veltīgas, es biju piesaistīts pie sava krēsla tikpat cieši kā Gulivers pie Liliputijas krasta.

Es tūdaļ sapratu sava stāvokļa nopietnību, jo biju ticis pārsteigts * ienaidnieka teritorijā un skaitījos karagūsteknis.

Labākais, ko es šinī stāvoklī varēju darīt, bija pilnīgi samierināties ar I to un sākt draudzīgas sarunas par manis atbrīvošanu.

Mans pirmais priekšlikums bija aizvest nākamajā dienā manus ļ uzvarētājus pie Fēliksa un nodot visu viņa veikalu to rīcībā.