Par nelaimi es biju izvēlējies visai neizdevīgu momentu, jo es runāju j auditorijai, kurā visiem mutes bija piebāztas ar kūkām un rokas pilnas ar ļ cepumiem.

Mans priekšlikums tika noraidīts.

Tad es piedāvājos nākamajā dienā sapulcēt visu sabiedrību jebkurā j dārzā un sarīkot uguņošanu ar saulēm un romiešu laternām, kuras varētu I piestiprināt paši mazie skatītāji.

Šis priekšlikums atrada diezgan daudz piekritēju zēnu vidū, bet meitenītes to noteikti noraidīja, deklarēdamas, ka viņām no uguņošanas 1 esot briesmīgi bail, ka viņu nervi neizturēšot petaržu sprādzienu troksni i un ka viņām nepatīkot pulvera dūmu smaka.

Es jau gribēju nākt klajā ar trešo priekšlikumu, kad izdzirdu sīku balstiņu pavisam klusu iečukstot biedrenēm vārdus, kuri man lika nodrebēt:

—    Sakiet papinam, kurš raksta stāstus, lai viņš mums kaut ko jauku pastāsta.

Es gribēju protestēt, bet mani acumirklī pārspēja kliedzieni:

—    Ā, jā, kādu pasaku, kādu skaistu pasaku, mēs gribam pasaku!

—    Bet, mīļie bērni, — es no visa spēka kliedzu, — jūs no manis prasāt visgrūtāko pasaulē. Ko jūs gan domājat, pasaku! Prasiet no manis „Iliādu", prasiet «Atbrīvoto Jeruzālemi," tam es vēl varētu piekrist, bet pasaku! Sasodīts! Pero ir pavisam kas cits nekā Homērs, Vergilijs vai Tasso un Īkšķītis ir pavisam cits varonis, nekā Ahilejs, Turnus vai Reno.