Pēc šiem vārdiem prezidents uzmanīgi paņēma vīreli no viņa vietas, kur tas bija stāvējis, un, pacēlis tā šauro koka mēteli ar vienkāršas atsperes piespiedienu, lika tam atvērt muti. Kļuva redzamas divas rindas asu, baltu zobu. Uz tēva aicinājumu Marija tur iebāza riekstu un, knaks, knaks! mazais vīrelis tos pārkoda tik veikli, ka čaumala sašķīda tūkstoš gabalos, bet kodols palika vesels. Tagad mazā meitenīte saprata, ka šis koķetais vīrelis ir viens no sensenās, godājamās riekstkožu cilts pēctečiem, kuru raduraksti ir tikpat veci kā Nirnbergas pilsēta un kuru izcelšanās pazūd laiku tumsā, un ka šis te grib turpināt savu senču cienījamo un filantropisko profesiju.

Sajūsmināta par savu atradumu, Marija sāķa lēkāt priekā.

To redzēdams, prezidents viņai teica:

—    Nu, labi, manu mazo meitiņ, tā kā riekstkodis tev tik ļoti patīk, tad, kaut gan viņš pieder kopīgi jums abiem ar Frici, tu būsi tā, kurai uzdots par to rūpēties, un es viņu nododu tavā aizgādniecībā.

Pie šiem vārdiem prezidents pasniedza vīreli Marijai, kas to saņēma un tūdaļ lika tam rādīt savu mākslu. Un tik labsirdīgs bija jaukais bērns, ka arvien izvēlējās vismazākos riekstus, lai viņas mīlulim nevajadzētu pārmērīgi atplest muti, kas tam labi nepiestāvēja, jo piešķīra viņa sejai smieklīgu izteiksmi. Pienāca arī Trūdiņas jaunkundze, lai savukārt parotaļātos ar mazo vīreli. Arī priekš viņas riekstkodis izpildīja sava amata pienākumus laipni un bez uzpūtības, kaut gan Trūdiņas jaunkun­dze, kā mums jau zināms, bija tikai kalpotāja.