Pa to laiku, dīdīdams savu bēro un komandēdams huzārus, Fricis bija sadzirdējis šo knak! knak! un tā kā tas atkārtojās jau aptuveni divdesmit reizes, viņš noprata, ka tur ir kaut kas jauns. Fricis pacēla galvu un pagrieza savas lielās, jautājošās acis uz to pusi, kur pulciņā stāvēja prezidents, Marija un Trūdiņa, un pamanīja savas māsas rokās mazo vīreli ar koka mēteli. Steigšus Fricis nolēca no zirga un, nemaz nenovietojis savu bēro stallī, atskrēja pie Marijas, pieteikdams savu ierašanos ar skaļiem, priecīgiem smiekliem, jo viņam gribot negribot bija jāsmej, tiklīdz tas ieraudzīja grotesko vīreli plātām savu lielo muti.

Tagad Fricis pieprasīja savu daļu riekstu, kurus koda mazais vīrelis, un tā viņam, protams, netika liegta.

Tad viņš pieprasīja savas tiesības atļaut viņam pašam dot vīrelim kost, kas tam, kā līdzīpašniekam, arī tika ļauts. Bet gluži pretēji savai māsai un, nepiegriežot vērību viņas iebildumiem, Fricis tūdaļ izmeklēja vislielākos un viscietākos riekstus, ko bāzt vīrelim mutē, un gala iznākums bija tas, ka pie piektā vai sestā rieksta, ko mazajam vajadzēja pārkost, pēkšņi noskanēja: krrraks! Trīs mazi zobiņi izkrita no riekstkoža smaga­nām, pie kam viņa izmežģītais smakrs tūdaļ kļuva nespēcīgs un sāka trīcēt kā sirmgalvim.