—   Ak, mans mīļais nabaga Riekstkodis! — iesaucās Marija, izraudama vīreli Fricim no rokām.

—     Nu, skat, kāds nelga! — Fricis iesaucās. — Un tāds grib būt Riekstkodis: viņam taču ir stikla žokļi. Tas ir neīsts Riekstkodis, kas neprot izpildīt savu uzdevumu. Marij, padod man to šurp! Viņam jāturpina kost, kaut arī viņš pazaudētu visus savus atlikušos zobus un viņa žoklis izmežģītos pavisam. Kāpēc tev interesē tāds sliņķis?

—   Nē, nē, nē! — protestāja Marija, saķērusi rokās mazo vīreli, — nē, es tev vairs nedošu manu nabaga Riekstkodi. Palūko vien, cik bēdīgi viņš uz mani skatās, rādīdams savu ievainoto žokli. Fui! Tev ir ļauna sirds, tu sit savus zirgus, un pirms kāda laika tu liki nošaut vienu no taviem zaldātiem.

—  Es situ savus zirgus, kad viņi niķojas, — uzpūtīgi atbildēja Fricis, — bet kas attiecas uz to zaldātu, kuru es liku nošaut, tad tas bija nožēlojams klaidonis, ar kuru es jau veselu gadu, kopš viņš ir manā dienestā, nekā nevarēju izdarīt un kurš beidzot kādā jaukā dienā dezertēja ar visiem ieročiem un ietērpu, par ko visās valstīs soda ar nāvi. Bez tam visi tie ir disciplīnas jautājumi, gar kuriem sievietēm nav nekādas dajas. Es tev neliedzu pārmācīt tavas lelles un tu man neliedz pātagot manus zirgus un šaut manus kareivjus. Bet tagad dod šurp Riekstkodi!

—   Palīgā, tētiņ, palīgā! — sauca Marija, ievīstīdama Riekstkodi savā mutautiņā, — palīgā! Fricis grib man atņemt Riekstkodi.