Uz Marijas saucienu pie bērniem piesteidzās nevien prezidents, kurš bija atgājis gabaliņu nost, bet arī prezidenta kundze un krusttēvs Droselmeijers.
Abi bērni pastāvēja katrs uz savu taisnību: Marija gribēja glābt Riekstkodi, bet Fricis to gribēja dabūt rokā, un, lūk, par lielu izbrīnu Marijai, krusttēvs Droselmeijers ar nežēlīgu smaidu uz lūpām, kā tas meitenei likās, piekrita Fricim. Nabaga Riekstkodim par laimi prezidents un viņa kundze nostājās Marijas pusē.
— Mīļo Frici, — teica prezidents, — es esmu nodevis Riekstkodi tavas māsas aizgādībā un, cik es pēc savām trūcīgajām ārstniecības zināšanām varu spriest, es redzu, ka nabaga nelaimīgais ir stipri cietis un viņam ir liela vajadzība pēc rūpīgas kopšanas, tāpēc es nosaku, ka tik ilgi, kamēr viņš nebūs pilnīgi atveseļojies, tas tiek nodots Marijas rīcībā, un lai pret to nevienam nebūtu ko iebilst. Tad tālāk tu, kas sakies esam stiprs militārās disciplīnas zināšanās, kur tu esi redzējis, ka ģenerālis liek nošaut kareivi, kurš ievainots izpildot dienesta pienākumu? Ievainoti kareivji tiek novietoti lazeretē, kamēr tie atveseļojas un, ja tie no dabūtajām brūcēm paliel kropli, viņiem ir tiesības uz pensiju.
Fricis gan gribēja palikt pie sava, bet prezidents pacēla rādītāja pirkstu vienā augstumā ar savu labo aci un teica tikai šos divus vārdus:
— Friča kungs!