Mēs jau tikām minējuši, kādu iespaidu šie divi vārdi atstāja uz mazo puisēnu; pavisam nokaunējies par šo viņam izteikto piezīmi, tas neiepīkstējies klusi aizlavījās pie galda, uz kura stāvēja viņa huzāri, kas, izlikuši sardzi un novietojuši savus priekšposteņus, klusēdami nolikās uz naktsguļu.
Pa šo laiku Marija salasīja mazos zobiņus, kas bija izkrituši Riekstko- dim, kuru tā vēl joprojām turēja ietītu savā mutautiņā un kura žokli bija apsējusi ar skaistu, baltu lentu no sava zīda tērpa. Arī mazais vīrelis, no sākuma gluži bāls un pārbiedēts likās arvien vairāk pārliecinājās par savas aizstāves labsirdību un pamazām nomierinājās viņas roku maigajās šūpās. Tad Marija pamanīja, ka krusttēvs Droselmeijers ar zobgalīgu smīnu noskatās, cik mātišķi viņa rūpējās par vīreli koka mētelī, un viņai pat likās, ka medicīnas konsultanta vienīgajā acī pazib ļauns prieks, ko viņa senāk nekad nebija novērojusi. Tāpēc viņa gribēja no tā aiziet.
Bet medicīnas konsultants skaļi iesmējās un teica:
— Klausies, mīlulīt, es nesaprotu, kā tik mīļa, jauka metenīte kā tu var tā jūsmot par šo mazo, neglīto vīreli.
Marija pagriezās, būdama dziļi aizkārta savā tuvāko mīlestībā, jo viņai adresētais kompliments nespēja izlīdzināt krusttēva netaisno uzbrukumu Riekstkodim. Tāpēc viņa, kaut gan tas nebija meitenes dabā, iekaisa dusmās un viņai iešāvās prātā tās pirmītējais krusttēva salīdzinājums ar vīreli koka mētelī.